Uguns mežā

Šī gada sausais pavasaris ir bijis par cēloni daudziem meža ugunsgrēkiem. Bieži masu mēdijos izskan informācija par izdegušām platībām un bojā gājušās koksnes apjomiem. Cilvēka materiālās rūpes par resursu apsaimniekošanu ir saprotamas. Tomēr tas liecina arī par ko citu – mēs mežu vērtējam nevis kā dabas sistēmu ar tai piemītošiem procesiem un īpatnībām, bet gan tikai kā kokaudzi, kas kopjama un nocērtama zināma aprites ciklā. Līdz ar to nav dzirdama informācija par uguns ietekmi uz mežu kā dabisku ekosistēmu, pie tam vai šī ietekme ir negatīva kā to pieņem cilvēks vai varbūt pozitīva.
Pirms cenšamies tālāk aplūkot uguns nozīmi, jāuzsver, ka šī publikācijas mērķis nebūt nav atbalstīt ļaunprātīgu rīcību, bet gan radīt pārdomas par uguni kā dabisku parādību mežā.
Cilvēku neskarta meža attīstību ietekme dažādi dabiski traucējumi – uguns, vējš, ūdens, kukaiņi, slimības, lielie augēdāji. Šiem traucējumiem attiecīgi evolucionāri ir pielāgojies viss floras un faunas sugu kopums. Atšķirīgos meža tipos, piemēram, sausa priežu meža un slapja lapu koku meža, šie traucējumi ir atšķirīgi. Pie tam - kas viena meža tipa ir noteicošais, tas cita meža tipa, lūkojoties no sugu viedokļa, ir “pilnigi nepazīstams”.
Kas tad ir atšķirīgs dabiskam parādībām pēc to ietekmes uz mežaudzi? Dabiskie traucējumi atšķiras pēc to radītām izmaiņām audzē. Šādi iespējams izdalīt lokālos traucējumus un plaša mēroga traucējumus. Lokālie traucējumi (atsevišķu koku, krūmu vai to grupu bojā eja, piemēram, vēja, kukaiņu vai zālēdāju iedarbības dēļ) neizraisa mikro vides izmaiņas visa audze vienlaikus. Šeit kokaudzes nomaiņa notiek pakāpeniski - daļa vecāko koku iet boja, atdodot vietu jaunākajiem. Šāda audze gandrīz nemainīgā mikrovidē dod iespēju saglabāties sugām, kas pielāgojušās ilgstoši nemainīgiem apstākļiem. Šādi traucējumi visizteiktāk vērojami slapjos mežos (izņemot slapjos priežu mežus).
Uguns, atšķirībā no pārējam dabiskajām parādībām, ir plaša mēroga traucējums, kas vienlaidus plaša audzes teritorijā rada ievērojamas izmaiņas. Pēc postošas ietekmes platībā izmainās apgaismojums, mitruma un temperatūras režīms. Šāda traucējuma rezultātā priekšrocības rodas sugām ar ātru attīstības gaitu.
Uguns, kā dabisks traucējums, vērojams sausos skuju koku mežos, reti - slapjos priežu mežos, vēl retāk - sausos lapu koku mežos, taču praktiski nekad - pārmitros egļu un lapu koku mežos.
Mozaīkveida ainava starp dažādiem skuju koku meža nogabaliem, gan ari atsevišķas audzes iekšiene veidojas tieši uguns ietekmē. Liela daļa no veģetācijas dažādības, kas raksturīga skuju koku ainavai dabiskos apstākļos, ir periodisku ugunsgrēku rezultāts. Šodien, kad uguns ietekme spēcīgi ierobežota, skuju koku meža veģetācija ir kļuvusi sugām nabadzīgāka, tur viena vai vairākas sugas dominē lielā teritorijā.
Mežam nedegot, tajā uzkrājas biezs humusa slānis un trupējošas koksnes substrāts dažādās sadalīšanās pakāpēs, kas pakāpeniski izmaina veģetācijas sastāvu kopuma. Ņemot vērā, ka dabiskā pēctecība skuju koku mežos ir virzīta uz egļu mežu (izņemot nabadzīgākas augsnes), šādos mežos ari uguns trūkums nostiprina egles dominanti. Pakārtoti tas izmaina arī mikroklimata īpatnības konkrētā platībā - palielinās noēnojums, stabilizējas temperatūras svārstības un mitruma režīms. Sausam priežu mežam raksturīgām dzīvnieku un augu sugu kopumam šeit zūd piemērota dzīves telpa. Tā ugunsgrēka novēršana rada sugu daudzveidības mazināšanos, kāda tā ir dabiskos apstākļos ugunsgrēka ietekmētā meža. Pastāv pat zinātnieku atziņas, ka vairākās, ugunsgrēkiem piemērojušās, kukaiņu sugas šodien ir pieskaitāmas pie visapdraudētākām sugām.
Cilvēka neietekmētos skuju koku mežos ugunsgrēks, atkarībā no augsnes tipa, reljefa, ekspozīcijas, atkārtojas reizi 50 … 200 gados, un daudzas augu un dzīvnieku sugas, kas šeit mīt, ir pielāgojušās un ir atkarīgas no šāda veida traucējumiem. Vienkāršāk - augi un dzīvnieki ir pieraduši, ka viņus traucē. Postītajās platībās sastopamas gan augu un dzīvnieku sugas, kas tieši “ierodas” uz šajā vieta radītajiem apstākļiem, gan ari citas augu sugas, kas izdzīvojušas un saglabājušas sporu, sēklu vai pazemes daļu veida. Pēc ugunsgrēka šis sugas ātri izplatās un aizņem izdegušo platību. Augi, kas veido sēklas bankas mežos, spēj sēklas turēt miera stāvoklī, saglabājot to dīgtspēju, no viena plašāka traucējuma līdz otram.
Līdzko rodas iespēja, tas it kā eksplodē un izplatās atklātajā platībā. Pēc noteikta laika posma, izmainoties mikrovidei, šīs sugas izzūd, taču patiesībā tas saglabā augsni pilnu ar seklam un gaida nākamo iespēju. Izcils piemērs ir Bohēmijas gandrene (Geranium bohemicum). Šis augs izplatās meža degumos otrajā vai trešajā gada pēc ugunsgrēka, jo sēklu dīgšanai ir nepieciešama noteikta uzkarsēšana līdz temperatūrai, kādu dabiskos apstākļos mūsu klimatiskā joslā grūti sasniegt. Degumi ir nozīmīgi ne tikai augu sugām. Tā, piemēram, degumu krašnvabole >(Oxypteris acuminata) savu mītni rod zem degušas priežu mizas. Arī priedes ir daļēji pielāgojušās ugunsgrēkam. Tas, pateicoties biezajai mizai un augstajam vainagojumam, daudz labāk spēj izturēt uguns ietekmi kā egles un pārciest pat vairākus ugunsgrēkus. Ugunsgrēka egles iet bojā, turpretī priedes gandrīz pie jebkuras intensitātes ugunsgrēkā vismaz daļa izdzīvo. Pie tam izdzīvojušās priedes ir izturīgākas pret koksnes trupi, un tās var sasniegt lielāku bioloģisko vecumu, kā arī pēc atmiršanas spēj saglabāties ilgāku laika posmu. Pakārtoti resno kritalu iekšiene nodrošina stabilu mikroklimatu, kas rada dzīves vidi dažādiem organismiem. Pēc ugunsgrēkiem, platībām pakāpeniski atjaunojoties, veidojas dažādvecuma audze, ar izteikti vecu koku un resnas mirušas koksnes klātbūtni audze. Ugunsgrēkā nopostītajā vieta no koku sugām pirmās “ierodas” apses, bērzi, pūpolvītoli, priedes, baltalkšņi jeb sugas, kas piemērojušās gaišai un plašai videi, kā arī tam ir piemītoša spēja ražot lielu daudzumu sēklas. Pakāpeniski pēc noteikta laika posma šeit pievienojas egle – ēnu mīloša koku suga. Cērtot sausu priežu kokaudzi kailcirtē, mēs zināmā mērā atdarinām uguni šādā mežā. Taču atšķirība ir tāda, ka pēc ugunsgrēka platība saglabājas dzīvi esoši atsevišķi koki, gan arī koki grupas, pie tam saglabājas liels apdegušas mirušas koksnes īpatsvars. Atšķirīgs ir ari uz augteni atstātais efekts, kā arī platības neregularitāte. Uzzinot uguns nozīmi meža ekosistēmā, meža īpašniekam būtu jāpiemēro darba metodes, tuvinot savu darbību meža apsaimniekošanā, ar velmi neizjaukt dabisko procesu attīstību konkrētā meža biotopā.